Mans tēvs nomira pirms vairāk nekā 4 gadiem no aizkuņģa dziedzera vēža. Diemžēl pirmā pazīme, kas manam tēvam bija par šo vēzi (viņš pamodās dzelti), bija arī šīs briesmīgās slimības beigu stadija. Visi vēži ir briesmīgi, bet aizkuņģa dziedzera vēzis sper vienu soli tālāk. Tās pirmie pamanāmie simptomi parasti ir pēdējie. Atskatoties, es sapratu, ka manai ģimenei un man tika dotas daudzas norādes, ka mana tēva veselība mainās. Diemžēl ne viens vien no mums šīs zīmes laikus pamanīja.
Viena no pirmajām aizkuņģa dziedzera vēža pazīmēm ir sāpes vēderā, kas bieži izstaro uz muguru. Manam tēvam nebija izstarojošu muguras sāpju, bet tā vietā viņš cieta trulas, sāpīgas sāpes. Tā kā viņam vienmēr bija traucēta mugura, kuras dēļ pirms vairākiem gadiem tika veikta operācija, viņš to noraidīja kā neko nopietnu. Viņš sāka nodarbības ar manuālo terapeitu, kurš mēģināja mazināt pastāvīgās sāpes.
Vēl viens simptoms, kas tika ignorēts, bija viņa svara zudums. Viņš vienmēr ir bijis vīrieša milzis un parasti saglabājis savu svaru pie 240. Viņš sāka zaudēt svaru, taču uzstāja, ka ir noguris no tā, ka viņa vēders ir viņa galds, un vēlas zaudēt mārciņas. Es uzskatu, ka viņš patiesi uzskatīja, ka tas, ko viņš saka, ir patiesība, taču galvenais iemesls ir tas, kas mani pārliecināja, ka aizkuņģa dziedzera vēzis ļoti agri cēla savu neglīto galvu.
Apmēram 2003. gada sākumā mans tēvs sāka kļūt izvēlīgs attiecībā uz ēdienu. Nekas īpaši savdabīgs, taču vīrietim, kurš sēdētu un baudītu katru sātīgu maltīti, pēkšņi daži no viņa iecienītākajiem ēdieniem viņam vienkārši negaršoja. Viņš liks manai mammai nogaršot kumosu, un, lai gan viņa viņam teiktu, ka tas ir labi, viņš uzstās, ka tas garšoja smieklīgi vai nebija pareizi pagatavots.
Atskatoties, mana tēva ēdiens, kas garšoja savādāk, bija ļoti liela zīme, ka viņa veselība mainās, taču tā noteikti nebija lielākais pavediens, ko mēs saņēmām un nepamanījām. Mans tētis visu mūžu bija alus dzērājs. Viņš katru dienu dzer alu. Es nevēlos likt viņam izklausīties kā klaiņot sliedēs, taču viņš smagi strādāja un smagi spēlēja. Pie ēdienreizēm viņš baudīja alu. Pēc zāles pļaušanas viņš baudīja alu. Viņš baudīja alu, skatoties savas futbola spēles. Viņš bija alus dzērājs.
Par mūsu izbrīnu iedomājieties, kad viņš tikko pārtrauca to dzert. Viņš vienkārši vairs nerūpējās par garšu un kopā ar ēdienreizēm dzēra ūdeni vai diētisko kolu. Tas mums joprojām neizraisīja norādes, un tas maskēja norādes par svara zaudēšanu. Tā kā mans tēvs nedzēra alu, tas bija pašsaprotami, ka viņš gatavojas zaudēt svaru. Tāpēc mēs zaudējām vēl vienu vērtīgu pavedienu, ka mana tēva veselība mainās. Tas viss notika aptuveni 1 gadu pirms viņa diagnozes noteikšanas.
Vēl viena zīme, ko mēs neatpazinām, bija mans tētis, kas pastāvīgi ēda zemesriekstus. Viņš nevarēja iegūt pietiekami daudz ar tiem. Neilgi pirms viņa āda kļuva dzeltena, viss viņa ķermenis sāka niezēt. Kopš tā laika esmu uzzinājis, ka niezi izraisīja žults sāls kristāli, kas uzkrājās zem viņa ādas. Audzējs atradās aizkuņģa dziedzera galā un, mums nezinot, jau bloķēja viņa žults ceļu. Es nezinu, kur zemesrieksti iederas, izņemot to sāls saturu. Viņš, iespējams, vēlējās pēc sāls, jo tas uzkrājās viņa ādas audos, nevis izplatījās pa visu ķermeni, bet es to tikai nojautu.
Es nenodarbojos ar medicīnu, bet esmu bijis apsēsts ar aizkuņģa dziedzera vēža finansēšanu un mēģinājumu agrīni atklāt. Aizkuņģa dziedzera vēzis ir kluss slepkava un nāvējošākais no visiem vēža veidiem. Es ceru, ka, rakstot šo rakstu, tas var radīt lasītāju izpratni par dažām ļoti smalkām izmaiņām viņu veselībā, kas acīmredzami bija manāmas mana tēva gadījumā, bet mēs neesam novērojuši vai neapstrādājuši kā kaut ko būtisku vai kam nepieciešama tūlītēja uzmanība.